Ir tādas dienas, kas liekas īpašākas nekā citas, tās dienas ir tik svinīgas un pacilājošas, un tās tik ātri aizmirst nevar. Nu ir tā. Un es nezinu kas šodien bija par vainu- pavasaris vai vienkārši saule pie debesīm, bet es jutos savādāk nekā citas dienas.
Viss sākās ar neveiksmīgu kontroldarbu spāņu valodā, un turpinājās ar kārtējo neveiksmīgo dzīvokļa meklējumu- neliels ieteikumiņš izīrētājiem: ja Tavs dzīvoklis ir nekārtīgs, un izskatās kā ūķis, tad neviens viņu negribēs, un ja tualete ir kopējā, kāpņutelpā, tad dzīvoklis nav 100 Ls vērts! Šodien es iemācījos, ka ir tādi nelietīgie cilvēki, kas uzdodas par mīļiem un pūkainiem mākleriem, bet īstenībā ir tādi baigie ļaunie!!! (par laimi es biju gudra meitene un atklāju viņu viltīgo plāniņu) Galvenais jautājums man bija- kā viņi naktīs guļ? Katram gadās izstrādāt kādu nelietību, bet vai nevar sajukt prātā, ja tāda krāpšanās ir ikdiena? Bet laikam jau cilvēks pie visa var pierast- vienkārši uzvelk savu cieto seju un aidāāa! Bet par to nav mans stāsts. Savās dzīvokļu medībās protams man līdzi bija labs un uzticams ierocis- Elīna- no viņas neko nenoslēpt- pat adata siena kaudzē priekš viņas tāds sīkums vien ir, un tā nu beigās sanāca sēdēt Elīnas vectētiņa virtuvē, dzert tēju, un skatīties kā pannā cepas kotletes. Tas vien jau manī ieviesa cerību skaistam dienas turpinājumam, un radīja tādu labu labo sajūtu, tādu māju sajūtu, kuras pietrūkst, nedaudz. Un kā gadījies kā ne manā īpašumā pavisam negaidīti nonāca 82 gada plānotājs- pavisam vienkāršs parasts plānotājs, tukšs un ar sarkaniem vākiem. Devos uz darbu, un pilnīgi aizmirsu par jauno ieguvumu. Pavisam negaidīti pienāca vakars, un es sēdēju uz soliņa pieturā, gaidīju 12 trolejbusu, kas starp citu ļoti reti atbrauc laikā, un atcerējos par sarkano plānotāju. Aiz neko darīt izlēmu paskatīties kāds tad īsti viņš ir. Šķirstot ārā izlidoja lapiņa, kurai virsū dzejolītis. It kā jau nekas īpašs, bet tajā pašā laikā dzejolī slēpās tik daudz no tām domām, kas jau kādu laiku klaiņo pa manu galvu un nevar atrast īsto vietu. Es izlasīju šo dzejoli, un sapratu, ka ir tādi cilvēki, kuri ir nedaudz pazuduši no mana lauciņa, vai arī es esmu pazudusi no viņu. Un man par to ir tik žēl. Var jau iekārpīties atpakaļ, bet kāpēc gan? Un es zinu, ka nav jau tā, ka nav nemaz. Ir tikai nedaudz, uz laiku tā... ,bet pietrūkst. No katra man kaut kā pietrūkst. Un visdullākais jau ir tas, ka tieši šos cilvēkus sauc vārdā "draugs". Nu nav jau neviens vainīgs pie tā, ka pasaulē tā iekārtots, un nav jau tā ka viņi ir pavisam pazuduši. Teorētiski, tepat blakus- fiziski... Pati izlasīju pēdējo domu, un sapratu, ka nemaz tik skaista diena neizklausās. Bet īstenībā tā ir labu labā! Šī ir tāda nelielās apskaidrības diena. Man bija vajadzīga tāda diena!
***
Tev
Kad asnu mēlītēm zeme
Sauli un saudzību lūgs,
Pirmo pērkonu priekā
Man tevis trūks
Šūposies dienas. Bites
Jasmīnos medu sūks.
Ziedu un rūpju vidū
Man tevis trūks.
Trīsošiem pirkstiem rudens
Pēdējo lapu plūks.
Starp koku dvēselēm kailām
Man tevis trūks.
Un tad jau dzels sarma plakstus,
Māks baltais kupenu jūgs.
Tai tukšajā ledusceļā
Tevis trūks.
P.S- Paldies Elīnai par plānotāju.
(Un es nezinu dzejoļa autoru, diemžēl)
