tagad!

Jūlijs? Kā tas ir? TAGAD? Es nespēju noticēt tam, ka ir vasaras vidus, kaut kas man liedz to sajust. Pie vainas noteikti nav draņķīgie laika apstākļi, un arī noķertā angīna man neliedz ticību vasarai. Tas ir kas cits, bet es nespēju saprast kas īsti. It kā es peldējos, gaļu arī cepu, pie Alda garāžā biju, jūru redzēju, bet kaut kas nav. Man šogad trūkst tādas vasaras saldenās smaržas, tāda satraukuma un muļķīgu piedzīvojumu. Esmu parāk daudz laika pavadījusi Rīgā. Sesija paņēma trīs manas vasaras nedēļas, bet tas nekas, es atmaksāšu ar to, ka neko nedarīšu pirmās trīs septembrī. :) 

Es atceros, ka pirms 2 gadiem pat iedomāties nespēju, ka lielajā galvaspilsētā izvilkšu vairāk par nedēļu, bet tagad ir tik pierasts, un tas, ka kāds ir nozadzis benzīnu no bākas vairs tik ļoti nemaz nešokē ( lai gan nav arī gluži patīkama sajūta). Mana jaunā mājvieta salīdzinājumā ar Stabu ielu izliekas kā tādi parodēti lauki, vismaz kaimiņi nelūr manos logos un atverot logu es dzirdu kā putni čivinia (īstie putni, nevis baloži) un suņi rej, un transports, kas iet daudz retāk man lieliski māca laicīgi iztūļāties no mājām! Man patīk! Tikai dažreiz uznāk tāda nostaļģija, lai cik beigās vecā mājvieta likās nemājīga, tomēr tā ir tāda īpaša vieta. Man ir tik daudz stāstu par to dzīvokli, sākot no spokiem, līdz pat plusiņu un mīnusiņu lapām uz sienas. Bet es ticu, ka arī jaunajās mājās mums klāsies lieliski. Un es ceru, ka visi paši pieteiksies uz sālsmaizi. Mēs neesam tādi labi aicinātāji (tas tāds mājiens). 

Paskatoties uz nelielu laiku atpakaļ, tas ir bijis kā tāds liels virpuļviesuļgrieziens! Tik ātri, tik daudz notikumu, un varbūt tāpēc nespēju attapties vasarā, tā vienkārši iemesta vasaras vidū!

Es tik ļoti gribu aiziet uz vienkāršu zaļum balli vai pasēdēt jūras krastā un sajust to vasaras dullumu. Vēl ir laiks...

CeturtDIENA

      Ir tādas dienas, kas liekas īpašākas nekā citas, tās dienas ir tik svinīgas un pacilājošas, un tās tik ātri aizmirst nevar. Nu ir tā. Un es nezinu kas šodien bija par vainu- pavasaris vai vienkārši saule pie debesīm, bet es jutos savādāk nekā citas dienas. 

      Viss sākās ar neveiksmīgu kontroldarbu spāņu valodā, un turpinājās ar kārtējo neveiksmīgo dzīvokļa meklējumu- neliels ieteikumiņš izīrētājiem: ja Tavs dzīvoklis ir nekārtīgs, un izskatās kā ūķis, tad neviens viņu negribēs, un ja tualete ir kopējā, kāpņutelpā, tad dzīvoklis nav 100 Ls vērts! Šodien es iemācījos, ka ir tādi nelietīgie cilvēki, kas uzdodas par mīļiem un pūkainiem mākleriem, bet īstenībā ir tādi baigie ļaunie!!! (par laimi es biju gudra meitene un atklāju viņu viltīgo plāniņu) Galvenais jautājums man bija- kā viņi naktīs guļ? Katram gadās izstrādāt kādu nelietību, bet vai nevar sajukt prātā, ja tāda krāpšanās ir ikdiena? Bet laikam jau cilvēks pie visa var pierast- vienkārši uzvelk savu cieto seju un aidāāa! Bet par to nav mans stāsts. Savās dzīvokļu medībās protams man līdzi bija labs un uzticams ierocis- Elīna- no viņas neko nenoslēpt- pat adata siena kaudzē priekš viņas tāds sīkums vien ir, un tā nu beigās sanāca sēdēt Elīnas vectētiņa virtuvē, dzert tēju, un skatīties kā pannā cepas kotletes. Tas vien jau manī ieviesa cerību skaistam dienas turpinājumam, un radīja tādu labu labo sajūtu, tādu māju sajūtu, kuras pietrūkst, nedaudz. Un kā gadījies kā ne manā īpašumā pavisam negaidīti nonāca 82 gada plānotājs- pavisam vienkāršs parasts plānotājs, tukšs un ar sarkaniem vākiem.   Devos uz darbu, un pilnīgi aizmirsu par jauno ieguvumu. Pavisam negaidīti pienāca vakars, un es sēdēju uz soliņa pieturā, gaidīju 12 trolejbusu, kas starp citu ļoti reti atbrauc laikā, un atcerējos par sarkano plānotāju. Aiz neko darīt izlēmu paskatīties kāds tad īsti viņš ir. Šķirstot ārā izlidoja lapiņa, kurai virsū dzejolītis. It kā jau nekas īpašs, bet tajā pašā laikā dzejolī slēpās tik daudz no tām domām, kas jau kādu laiku klaiņo pa manu galvu un nevar atrast īsto vietu. Es izlasīju šo dzejoli, un sapratu, ka ir tādi cilvēki, kuri ir nedaudz pazuduši no mana lauciņa, vai arī es esmu pazudusi no viņu. Un man par to ir tik žēl. Var jau iekārpīties atpakaļ, bet kāpēc gan? Un es zinu, ka nav jau tā, ka nav nemaz. Ir tikai nedaudz, uz laiku tā... ,bet pietrūkst. No katra man kaut kā pietrūkst. Un visdullākais jau ir tas, ka tieši šos cilvēkus sauc vārdā "draugs". Nu nav jau neviens vainīgs pie tā, ka pasaulē tā iekārtots, un nav jau tā ka viņi ir pavisam pazuduši. Teorētiski, tepat blakus- fiziski...
Pati izlasīju pēdējo domu, un sapratu, ka nemaz tik skaista diena neizklausās. Bet īstenībā tā ir labu labā! Šī ir tāda nelielās apskaidrības diena. Man bija vajadzīga tāda diena!
***
Tev
Kad asnu mēlītēm zeme
Sauli un saudzību lūgs,
Pirmo pērkonu priekā
Man tevis trūks

Šūposies dienas. Bites
Jasmīnos medu sūks.
Ziedu un rūpju vidū
Man tevis trūks.

Trīsošiem pirkstiem rudens
Pēdējo lapu plūks.
Starp koku dvēselēm kailām
Man tevis trūks.

Un tad jau dzels sarma plakstus,
Māks baltais kupenu jūgs.
Tai tukšajā ledusceļā
Tevis trūks.

P.S- Paldies Elīnai par plānotāju.

(Un es nezinu dzejoļa autoru, diemžēl)